Šodien, skatoties dažādas manis fotografētas bildes, radās vēlme atgriezties atpakaļ pie filminieces, jo saprotu, ka digitālā kamera mani ir nenormāli izlaidusi.

Kad man nebija digitālās kameras, es domāju vairāk par to, kā iekadrēt, no kuras puses ir gaisma un tā tālāk, savukārt tagad es tikai spiežu un spiežu un tāpat beigās neesmu apmierināta ar gala rezultātu (protams, ir izņēmumi).

Un tā sajūta, kad tu dodies pakaļ bildēm, pagrāb savu paciņu un aiz stūra jau atver… un velc bildes ārā lēnām pa vienai – nekas īpašs, nekas īpašs un tad tu ieraugi TO – īsto, foršo. Un reizēm tādas ir vairākas…. Pārsteigums. Tad ir tāda kā labi padarīta darba sajūta, tik patīkami. 

Un fotografējot ar filminieci, tu zini, ka tev ir palikuši tikai divi kadri un tev vajag no tiem dabūt ārā pēc iespējas vairāk, tāpēc ir jāpacenšas, bet, ja tu zini, ka tev ir palikuši vēl 2000 kadri, tad kamdēļ censties un domāt? Tik spied un gan jau viens no 10 variantiem būs ok.

Bet es nekādā gadījumā nesaku, ka digitālās spoguļkameras ir sliktas – es ļoti priecājos, ka man tāda ir un, ka man ir iespēja reizēm arī nospiest tos desmit OK kadrus un atrast starp tiem kādu pērli. Un, protams, lieliskā iespēja uzreiz padalīties ar savu garadarbu feisbukā, dr.lv, twitter vai vēl kaut kur 🙂

Mēģināšu šovasar saņemties un izvilkt savu veco  kameru no atvilktnes un sagādāt sev to foršo sajūtu. Cerams, ka misters Slinkums manu apņemšanos nesalauzīs.

Vēlu ikvienam  “jaunatklāt” kādu jauku nodarbi!
Arta

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *