Rakstīšanas šarms

Rakstīšanas šarms

Man šķiet, ka rakstīt vēstules ir skaisti. Es šoreiz nerunāju par elektroniskajām, bet gan par īstām, vecmodīgām, ar roku rakstītām vēstulēm.Šim procesam ir tāda stabila, gadsimtu apdvesta un romantiska aura. Tieši tāpat ka bērnības fotogrāfijām –  muļķīgām, no vecuma nedaudz apdzeltējušām, bet tik mīļām…

Es atceros, kad man bija kādi 7 vai 8 gadi, es mājās atradu vēstuli, kas bija adresēta man un to bija parakstījis Rūķītis. Un tā nebija rakstīta manas mammas rokrakstā. Tā nu es sāku saraksti ar Rūķīti – es viņam stāstīju, kā man sokas un viņš savukārt man klāstīja to, kur viņš dzīvo, kas ir viņa draugi utt. Reizēm viņš man atsūtīja saldumus un riekstus, katrā ziņā tas bija tik jauki, jo sākumā es vēl neatkodu, kas ir šo vēstuļu autors, bet pat tad, kad es sapratu, kas šīs vēstules patiesībā raksta, es vēl kādu laiku turpināju šo vēstuļu apmaiņu, jo tā bija skaista ilūzija.

Pēc kāda laika, mēs ar vēl divām draudzenēm sākām rakstīt viena otrai vēstules, kuras tika parakstītas kā Fuksis, Trollītis un Lākītis. Uzmini nu, kurš no tiem ir manējais! 🙂

Un tad, protams, sakās vēstules kladēs, ko rakstīju es un Zvērs. Sākumā, protams, vēstules tika apzinīgi sūtītas ar pasta starpniecību, bet tā kā nereti vēstules manā galā tika uzrakstītas, bet netika nosūtītas, tad sākām rakstīt kladēs un pēc tam apmainīties. Un laikam paldies ir jāsaka Zvēram, kas joprojām raksta un uztur šo daudzo, daudzo gadu tradīciju, jo es esmu slinkojusi šajā jomā, un kā vēl. Bet lēnam sāku laboties.
Vēstuļu rakstīšana ir skaista tradīcija, jo tas ir tik personisks un varētu teikt intīms process un es tiešām novēlu katram šajā über digitalizētajā un elektronizētajā laikā atrast laiku, paņemt baltu papīra lapu, pildspalvu un uzrakstīt kādam sev tuvam cilvēkam vēstuli – tici man, tas tiks novērtēts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *