Nenāciet klāt man rudenī, rudenī man jābūt vienai…

Nenāciet klāt man rudenī, rudenī man jābūt vienai…

Šovakar radās tāda sajūta, ka vajadzētu atkal kaut ko ierakstīt.

Varu paziņot, ka šogad savu slimošanas maratonu esmu sākusi agri – oficiāli jau 30. augustā.  Tagad sēžu ietinusies segā, dzeru kaut kādu dīvainu karsto dzērienu un apskaužu savu kaķi, kura labo pašsajūtu, šķiet, neietekmē nekas.

Iespējams, ka pie saaukstēšanās ir vainīgas arī manas garās pastaigas, kurās esmu sākusi doties pēdējā laikā (kājāmiešana mājās pēc darba neskaitās), lai vienkārši varētu pabūt viena pati, prom no cilvēkiem. Iespējams, ka rudens ir iezadzies manā dvēselē.
Ja vasara mani sagrābj spēji un ierauj savā virpulī, lai tikpat ātri izmestu ārā no savam skavām, tad rudens palēnam piezogas kā dūmi un iesūc mani sevī, nelaižot vaļā, savažo domas un garu, lai pēc tam maigi atdotu savai baltajai un saltajai māsai.
Lai arī kā es turētos pretī, es tomēr esmu pārāk atkarīga no apkārtējās vides un te, nu, lūk, ir rezultāts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *