Šķiet, ka sen nekas nav rakstīts un tā kā beidzot laikam derētu. Apmēram pirms 2 stundām apsolīju sev doties gulēt, bet pulkstens lēnam tuvojas jau otrajai nakts stundai, bet es vēl esmu nomodā. Laikam tas vairs nevienu nepārsteidz.
Tātad pagājušā nedēļa bija smaga un ārkartīgi pozitīva vienlaicīgi – gan morāli, gan fiziski. Morāli es tiku gan grauta un sista, gan arī iedvesmota un iepriecināta. Fiziski – ir zilumi… 🙂 🙂 🙂
Tātad biju AIESECa NatCo Viļņā, kur šoka un nelieli šausmu brīži sākumā mijās ar super labām emocijām, iedvesmojošiem cilvēkiem un vienkārši fucking excellent pavadītu laiku. 🙂 Grūti pat to aprakstīt, bet tā ir kaut kāda pozitīvā enerģija, ko tu saņem no šiem cilvēkiem – liels enerģijas cunami, kas tev uzgāžas virsū un tu, gribot negribot, jūties lieliski. 🙂
Paldies! 🙂
Bet rakstīt vairāk man tiešām nav spēka. Laikam beidzot būs jāmēģina gulēt, nedēļas beigas diemžēl tik tuvu nemaz vēl nav…
P.S. Un ziniet, ko es tikko sapratu – man svētdien nekas nav ieplānots. Vai tas nozīmē miegu? Tiešām?! Tiešām miegu? wow… 😀
Write in english so all can understand 😀