Race for rats

Race for rats

Reizēm šķiet, ka lai kā Tu censots kustēties uz priekšu, tu nekur netiec. Tu skrien pa apli mazajā kāmīša ritenī un nevari ieraudzīt izeju. Tu zini, ka tā kaut kur ir, bet Tu esi tik ļoti pārņemts ar skriešanu, ka nespēj apstāties un paskatīties blakus, ārpusē, uz leju vai augšu, kur noteikti ir izeja ārā. Un Tu tā skrien, skrien un reizēm nodzīvo visu savu mūžu, nemaz nepatverdams, ka ir iespējams arī kaut kas cits. Vabūt labāks, varbūt nē, bet to Tu nekad neuzzini, jo nemaz nemēģini izrauties. Jo Tu skrien. Un tas taču ir tik ļoti svarīgi, nopietni un nepieciešami.

Laikam tas, ko es vēlos jaunajā gadā, ir apstāšanās un citu opciju izvērtēšana.  Jo ir taču jābūt vēl kaut kam. Un vēl, ir nepieciešama drosme un uzdrīksēšanās, lai apstātos, To es arī vēlos.
Es nesen nespēju aizmigt un domāju par to, cik gan ļoti paredzama ir cilvēku dzīve. Well, lielākā daļa cilvēku dzīve. Bērnība, skola, augstksola, darbs, mīlestība, bērni, darbs, mazbērni… Ir variācijas, bet lielā mērā tas ir līdzīgs scenārijs. Un vēl es sapratu, cik gan ļoti tas mani nomāc. Vai tiešām, tiešām tas ir viss? Ok, liela daļa cilvēku to vēlas –  vēlas karjeru, bērnus… Bet tas ir ar tādu nolemtības sajūtu apdvests. Un skumji.
Ok, iespējams, tas viss ir saistīts ar to, ka es īsti nezinu, ko man darīt ar savu dzīvi, bet es noteikti zinu, ka tas noteikti nav tikai darbs un nepavisam tikai bērni. Jo, ja tas tā tiešām ir, tad es neredzu jēgu. Neredzu jēgu, kapēc man būtu jādzīvo, lai tikai atražotu cilvēci. Vai pavadītu 40 stundas nedēļā tikai strādājot.

Vienkārši nē. Ir citas opcijas un es tās atradīšu. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *