Tā nav vieglāk.

Man bija kādi gadi pieci. Es biju ārā, viena pati. Nesen bija lijis un visa apkārtne bija pilna ar peļķēm, pa kuram es bradāju un lēkāju. Un tad es nonācu pie kādas vizuāli nelielas peļķes, bridu iekšā un kaut kādā brīdī es sapratu, ka tā nemaz nav tik maza, bet ir dziļa un liela. Bet es bridu iekšā, ūdens smēlās līdz potītēm, ceļiem, augstāk…. Bet es tikai gāju tālāk. Un nonācu peļķes otrā galā. Un, lai gan es biju caurcaurēm slapja, bet es biju laimīga (ok, es biju sabijusies par to, ko tagad mamma teiks par manu peļķbrišanu) un man tas likās tik forši. Es nepadevos peļķei.

Un tagad, tagad man šķiet, ka manī nekā vairs nav no tā bērna. Tas ir salauzts un noglabāts aiz dzelzs atslēgas. Es dažreiz domāju, kurā brīdī notika tas lūzuma punkts. Un tas laikam notika drīz pēc tam. Pēc kāda gada –  kad es sāku saprast pieaugošo pasauli. Un nākamās  reizes jau bija nesāpīgākas, jo es jau sapratu, kā ir būt pieagušam. Un nemanīju, ka es palēnām un neatgriezeniski tieku ievilkta tajā pasaule. Un pieaugušie baidās. Pieaugušie ir pārak gudri un apdomīgi, piesardzīgi.

Un reizēm tā gribētos būt tam bērnam, – darīt to, ko tajā mirklī gribas un nevis to, ko un kā vajag. Un reizēm tā gribētos sākt visu no sākuma. No baltas lapas. No tukšuma. Klusuma. Skatiena.

Sveiki, es esmu Arta….

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *