Suņu lieta

Suņu lieta

Sen neko neesmu rakstījusi. Laikam tāpēc, ka reizēm klusums ir labāks nekā vārdi. Un jā… pēdējā laikā ir pazudusi cerība manī. Vismaz man ir grūti ticēt vai cerēt. Jo šķiet, ka dzīvei patīk ar mani spēlēties. Kā sunim kaulu tā man pasviež kādu gaismas stariņu, kādu prieku, bet aizmet to tik tālu, ka es skrienu, skrienu un nespēju to atrast. Vai arī tā nemaz neaizmet neko, tikai ķircinās. Ja suns apmulst un skrien atpakaļ, tad man vairs nav spēka skriet atpakaļ. Bet varbūt man vajadzētu tomēr ņemt priekšzīmi no četrkājainajiem draugiem un skriet atpakaļ, jo varbūt kādreiz man kaut ka pasviedīs un es to tiešām noķeršu. Tikai ticība tam ar katru reizi paliek aizvien mazāka. Un es zinu, ka nedrīkst pazaudēt to mazo dzirkstelīti, kas ir vēl palikusi, bet tik grūti, tik sasodīti grūti.

Norakstīsim to uz pavasari.

Vienīgais, ko es vēl zinu, ka mīlestība ir. Man Tev.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *