Ikviens zina to sajūtu, kā ir tad, kad kaut ko ļoti gribās, bet īstenībā to nemaz nevajag. Nu lūk, man šobrīd tā ir. Un vēl ar kosmētiku saistīts, kas nav noticis ļoti, ļoti sen.
Man patīk interesanti iepakojumi un jau mēnesi, ejot cauri Stockmann, mans skatiens apstājas pie Lancome stenda ar jauno limited edition kolekciju Show by Alber Elbaz.
Man tik ļoti patīk šie iepakojumi, lai gan skaidri zinu, ka man neko nevajag no šiem produktiem.
Nu labi, varbūt gluži ne skaidri zinu… Bet mans veselais saprāts un bankas konts saka man, ka ni un ni. Piemēram, acu ēnu palešu krāsas mani pat īpaši nesajūsmina, tikai iepakojums 😀
Kas ir tas, ko jūs kārojat, bet zinat, ka jums nevajag?
Un te vēl maza, jauka reklāmiņa.
Man vajag visu un kaut kad viss man arī būs. Esmu sapratusi, ka sev nevajag atteikt. 🙂
🙂 man vnk ir tā, ka pēc tam tās lietas man vairs tādu sajūsmu nesagādā.
man reāli kā medniecei – vajag, kamēr nav 😀 kad iegūstu, tad… attieksme ir nu jā, forši..
Man jau tas pats. 😀
Cik jauki, ka mani šie iepakojumi neuzrunā, bet es piekrītu tam, ka gribas, gribas, gribas visu jauno, visu pamēģināt! 🙂
Man arī, patīk medīt, meklēt to, ko grūti dabūt, bet pēc tam vairs nav interesanti. Šie man patīk, bet toņi ēnām gan ne.
Bet nu šī kolekcija mani gan neuzrunāja. 🙂
Man arī ir tieši tas pats! Kamēr nav – vajag, un kad ir, tad tas tiek nolikts plauktiņā pie visiem pārējiem pirkumiem, un tiek medīts jau nākamais! 😀
laikam tāda ir sieviešu daba, nezinu 😀