Brilles: kā krāsojos es

Brilles: kā krāsojos es

Sveikas!

Reizēm man naktī rodas vislabākās idejas attiecībā uz bloga ierakstiem, bet parasti tās netiek realizētas, jo no rīta idejas vairs neliekas tik aizraujošas kā tas man šķiet brīžos, kad nevaru aizmigt. Bet šoreiz sanāca citādāk un uzreiz saku, ka šis ir tapis dziļā naktī, tāpēc ceru, ka turpmākajā tekstā nebūs nesakarīgi savārstījumi, kas  gaišā dienas laikā šķiet pilnīgas muļķības. 🙂

Tātad šodien (šonakt) gribu parunāt par brillēm un meikapu. Un tas, ko rakstīšu noteikti nebūs domāts kā akmenī iekalta patiesība un es nekādā veidā necenšos nevienu pamācīt. Viss ir tā – no sirds un manas pieredzes. 🙂

Tātad visi, kas mani pazīst personīgi, zina, ka man ir slikta redze. Bet nu neko – tāda dzīve. Un nav jau tā, ka man būtu -10, ap – 4 un 5 vien esmu.  Brilles es sāku nēsāt padsmit gadu vecumā  – 14, ja nemaldos, bet nu… biju arī novilkusi līdz pēdējam brīdim. Līdz ģimnāzijas beigām staigāju ar brillēm, pēc tam sāku strādāt un sapratu, ka darbā man ir grūti ar tām un kontaktlēcas būtu ērtāka opcija. Tā nu pēdējos 8 gadus ikdienā nēsāju tikai kontaktlēcas un brillēs vakaros mājās un brīvdienās, ja nekur nav jāiet, bet tas tikai tāpēc, ka brilles man jau ir kļuvušas par vāju un jūtos nekomfortabli izejot uz ielas, jo redzu slikti. Bet šobrīd ir tā, ka nedrīkstu pāris nedēļas nesāt kontaktlēcas un nākas staigāt ar brillēm.

Un man radās personīgais izaicinājums – kā krāsoties? Ir vasara, karsts, negribas neko daudz uz sejas likt un bet aiz rāmjiem pazust arī negribas.

Tad nu padalos, kā un ko es daru.  Šoreiz gan vairāk par ikdienas grimu.

  • Esmu jaunatklājusi skropstu atliecēju. Es ik pa laikam to lietoju, tad kaut kā piemirstu un pēc tam sāku lietot un nesaprotu, kāpēc es to nedaru visu laiku  un tad atkal aizmirstu. Un tā visu laiku. Bet skropstu atliecējs ir burvīga lieta, ja acis gribas padarīt možākas, vizuāli lielākas un izteiksmīgākas.
  • Nav jēgas veidot tādas un šitādas acu ēnu pārejas – pietiek ar vienu vai diviem  acu ēnu toņiem, kas ir labi izpludināti. Vai arī izteiksmīga kaķacs nevienam nekad nav nodarījusi pāri.  Manuprāt, ja tiek nēsātas brilles, tad jāpieturas pie principa “less is more”  (mazāk ir vairāk) – neviens nepētīs, vai jums tur ir 5 vai 10 acu ēnu toņi uz acīm, jo brilles jau pats par sevi ir burvīgs aksesuārs, akcents un, galvenais uzdevums ir neļaut acīm pazust aiz briļļu rāmjiem, tāpēc nevajag pārspīlēt, bet izcelt tās pamanāmi un gudri. Es ikdienā joprojām mīlu zemes toņus, it sevišķi, nēsājot brilles.
  • Gaišas acu ēnas acs iekšējā stūrītī un gaišs acu zīmulis uz apakšējās skropstu līnijas – vizuāli palielina acis, padara tās možākas. Man liekas, ka brilles nedaudz sašaurina acis – šie ir veidi kā tās padarīt vizuāli lielākas.
  • Ja man ir pavisam slinka diena un nav laika, tad iztieku tikai ar skropstu atliecēju + tuša un akcentu lieku uz lūpām. Vispār sapratu, ka briļļu nēsāšana ir mani piespiedusi pievērst lielāku uzmanību lūpu krāsošanai – cenšos tās krāsot košākas un izteiksmīgākas. Un, goda vārds, ja ir dienas, kad gribas brilles mest pie malas un šķiet, ka tās nomāc – uzkrāsojiet košas lūpas un  jutīsieties labāk. 🙂

Un šeit ir mans briļļainais selfijs, ko varbūt jau redzējāt Instagramā, bet tik vēlā nakts stundā man tiešām nav citas bildes, ko jums ielikt. 🙂

IMG_0761

Tā man bija traku matu, briļļu un spilgtu lūpu diena. 🙂

Vispār, brilles varbūt lielisks akcents, kas var papildināt un mainīt tēlu – no tām nevajag baidīties vai kautrēties. Iespējams, ja man būtu pareizā stipruma brilles, es vairāk izbaudītu savu kontaktlēcu aizlieguma periodu, bet nu – kā ir, tā ir. Un kā jau teicu, šis raksts nav ar nolūku teikt kādam, kas ir jādara – vienkārši dalos ar savam pārdomām ļoti vēlā nakts stundā. 🙂

Bučas un sveicieni,

Arta

9 Komentāri

  1. Una

    Jā, ar brillēm viss ir citādāk.. Man pirms 10 gadiem arī bija brilles, pirms uztaisīju LASIK operāciju, nēsāju tās jau kopš bērnības. Un ar brillēm man kaut kā vairāk patika krāsot tieši acis, jo tās bija jāpadara pamanāmākas aiz maniem “pudeļu dibena stikliem” (bija ap -5).. Bet vispār man brilles ļoti patika, tiešām kā feins aksesuārs un iespēja veidot kādu noteiktu tēlu.. Tagad, protams, ir ērtāk – īpaši, ja patīk ūdens un citādas aktīvas aktivitātes. 

    Un Tev smuki izskatās brilles!

  2. Arta

    es atceros, ka pirms savas lēcu ēras es arī vairāk krāsoju acis, bet tagad… nezinu… iespējams, ka vnk fiziiski nemaz nevarētu tik perfekti uzrkāsot, ja vien neielien ar degunu spogulī 😀 
    Brillēm, protams, ir savas problēmas, bet, tēlu tiešām var forši mainīt un eksperimentēt. 🙂 

    Paldies 🙂 

  3. Laura

    Nēsājot brilles kā reiz var atļauties tās krāsot tumšāk un izteiksmīgāk, bet 10 ēnu toņus izmantot tiešām nav īsti jēgas :)) forši jau arī izcelt lūpas, kas novērš skatienu no brillēm 🙂 

    1. Arta

      nu jā, tā apmēram biju domājusi – vienalga kādu acu ēnu toni izvēlēties, nav jau jēgas likt 5 dažādus – neredzēs. Bet, protams, tie var būt tumši toņi, gaiši – kā gribās 😉 

  4. alisespieraksti

    Es arī esmu briļaina 🙂 Kopš kaut kādas ceturtās klases, bet tagad jau kādus 7 gadus nēsāju tikai lēcas, brilles pa mājām. Kad saņemos brilles uzvilkt uz darbu, jūtos kā nūģe (draugs apgalvo, ka tieši otrādi – ir hot 😀 ) 

    1. Arta

      klausi draugam 😀 

      ir vispār kaut kas tur, ka pēc ilglaicīgas kontaktlēcu lietošanas pie brillēm atgriezties ir grūti tieši psiholoģiski, bet jāmēģina to uztvert kā feinu tēla maiņu. 🙂

  5. Zanda

    tagad man ir ļoti laba aredzes, tfu tfu, bet es atceros vēl sevi ar brillēm, kad man no dzimšanas bija iedzimts acu defekts. ir grūti, un visgrūtāk psiholoģiski, sākuma gan tikai.
    Izskatās supermīļi ar tām brillēm, un viss ko saki tik tiešām ir taisnība, bet esmu ievērojusi, ka tieši sievietes ar brillēm ļoti padodas tam, ka nevajag krāsoties, jo tik un tā neviens neredz, ntomēr ir silvēki, kas pamana visu, un sev jau tomēr ar kāds prieciņš, ka aiz briļļu rāmjiem ir smukas ačteles!

    1. Arta

      jap, psiholoģiskais aspekts ir ļoti svarīgs – iespējams, ka tīņu gados tāpēc arī tik ilgi vilku to procesu un papildus bojāju redzi, jo likās, kā nu es tagad tā – ar brillēm…

      paldies! 🙂 un tieši tā, man jau šķiet, ka labāka pašsajūta ir tad, ka acis ir nevis pazudušas, bet gan ir pamanāmas un tās izcelt var, ja grib, arī aiz briļļu stikliem 🙂

  6. Pingback: Ceļā uz labāku redzi: Pirmā daļa | Arta's place

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *