Kad kosmētika nav pat prātā…

Kad kosmētika nav pat prātā…

Sveikas!

Parasti cenšos šajā blogā nestāstīt daudz par savu personīgo dzīvi, bet, ja godīgi, uztveru jūs, manas lasītājas, kā virtuālās draudzenes. Teikšu tā, šī nedēļa bija ārkārtīgi smaga, jo mūžībā aizgāja mana draudzene, ģimenes loceklis, kas tāda bija padsmit gadus – mana mincene.

Un parasti šķiet, kad kādam nomirst mājdzīvnieks, tad, ok, žēl, bet nav jau cilvēks. Bet kad kas tāds notiek, tad sajūta ir, it kā aizgājis būtu  mīļš tuvinieks. Tagad jau ir vieglāk, bet dažas dienas pavadīju vienos asaru plūdos, jo pēc dabas mani vispār ir ārkārtīgi viegli saraudināt (skatos filmu un raudu katrā otrajā bēdīgajā ainā), kur nu vēl šādā situācijā.

Kaķi mākot labi noslēpt slimības un diemžēl mūsu mince to mācēja pārāk labi, tāpēc viss notika ļoti negaidīti un es tam nebiju gatava. Bet viņa vienmēr paliks manās domās, kā uzticama biedrene, kuru varēja murcīt, cik gribēja un nekad neprotestēja, kā īsti miera mika, kā draugs, ar kuru parunāt, kad bēdīgi.

Tā lūk, šāds ir mans pašreizējais dzīves update.

Tāds bēdīgs, bet dzīve ir dzīve.

Arta

IMG_0683

 

14 Komentāri

  1. Liliann

    ahh, turies, mēs visi to esam piedzīvojuši, vai citi vēl piedzīvos, tā nu tas ir 🙁
    Vēl nesen mūsmājās bija 3 degu pelītes, vienu tās divas nograuza, tad palika divas un ļoti ātri nomira viena un pēc mēneša jau pēdējā 🙁 

  2. bigalise

    Es tevi tik labi saprotu, jo nesen mans mazais kaķdraudziņš arī saslima un es, kad atnācu mājās un ieraudzīju, ka viņa ķepa ir 2 x lielāka par otru (no katetras) raudāju kā maza meitene, nokritusi ceļos par to, ka nevaru palīdzēt savam nabadziņam 🙁
    Tā kā turies un ņem nākamo dzīvniekdraugu, lai vieglāk pārdzīvot, jo draugi taču atņem pusi no bēdām! 🙂

  3. Evita B.

    Pirms pāris gadiem mans mincis uz Z-svētku laiku pāris dienas sabija klīnikā pie sistēmas, arī dikti pardzīvoju, par cik vēl aizvien atceros kā bērnībā mājas mīlulis devās uz labākiem medību laukiem 🙁 Turies, sāpes ir jāizsāp un jāizraud nevis jāslēpj un jācieš klusu!!!!

  4. Zanda

    Cik skumji! Jūtu līdzi!
    Es arī laikam esmu tāda pati kā Tu , jo nespēju valdīt asaras ja notiek kas skumjšs, kā piemēram tagad. Kad pilnīgi negaidot, 14. februārī nomira mūsu kaķītis, es tam ilgi nevarēju tikt pāri, jo man šķita, ka es vēl jūtu viņa esamību mājās. Tagad gan es esmu samierinājusies, bet bija tikpat smagi kā pazaudēt kādu tuvu cilvēku. 
    Par nelaimi pat neviena fotogrāfija no viņa nepalika, vismaz Tev gan ir! Tik skaista kaķenīte Tev bija 🙂 Turies!

    1. Arta

      paldies! un jūtu arī Tev līdzi! naktīs bija vistrakāk, jo nevar aizmigt un klausies, gaidi, kad ieleks gultā  un apgulsies. mēs tagad izglābām pavisam mazu bēbi no ielas – ļoti palīdzēja, jo novirzīja domas. 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *