Pārdomas: blogošana 2. daļa

Pārdomas: blogošana 2. daļa

Sveikas!

Kādas Jums sajūtas rudenī? Vai izbaudat lapu krāsu kokteili un rudenīgos saules starus? Vai rodas vēlme ieritināties vakaros dīvānā ar karstas šokolādes krūzi un vienkārši būt ar sevi, tuvajiem un domām?

writing

Man rudens ir sarežģīts laiks, jo rudenī ir daudz skumju. Tas ir skumjš gadalaiks, jo sākas tumšais periods, mazāk gaismas un enerģijas. Iespējams, tieši tāpēc arī šajā laikā es veidoju šīs rakstu sērijas, jo tagad man ir tāds kā restart laiks, kad ir jāsaprot un jāizvērtē daudzas lietas, emocijas un apstākļi.

Šoreiz aizdomājos par to, cik daudz mēs atklājam sevi blogos. Es pārsvarā lasu dažādus skaistumblogus, dzīvesstila, gatavošanas un ir arī daži pilnīgi random. Un viens no šiem random blogiem mani lika aizdomāties par iepriekšminēto tematu.

Es lasu kādas sievietes blogu, kura raksta dažādus grāmatu apskatus, kā arī stāsta par savu dzīvi. Grāmatu apskati nav mans, bet tie otrā tipa raksti mani aizrauj. Viņa stāsta daudz pozitīvu atgadījumu diezgan ironiskā veidā, bet ir ļoti daudz skarbās dzīves realitātes, piemēram, par vīra neuzticību, spontāno abortu, veselības problēmām, bērniem utt. Un tas viss tiek stāstīts ļoti godīgi, atklāti, tieši un skarbi. Tā, ka Tevi “paņem” tās emocijas un Tu jūties tā, ka šo cilvēku pazīsti.

Es skaidri zinu, ka es nevarētu par sevi atklāt tik daudz, bet tajā pašā laikā es pēdējā laikā jūtos nogurusi no savā ziņā nopulētajiem rakstiem. Es rakstu atsauksmes, ik pa laikam ielieku kādu grimu, kas ir forši un labi, bet man sāka likties, ka pazūdu es kā cilvēks no šī bloga. Man sāka pietrūkt savas personības šeit. Un nevajag pārprast, man patīk rakstīt atsauksmes, mana kosmētikas mīlestība nekur nav zudusi un tā ir daļa no manis, bet ir arī cita puse, kas te nav redzama. Un reizēm šī puse ir ļoti laimīga un priecīga, bet reizēm pilnīgi salauzta.

Un nav runa tikai par manu blogu vai par blogiem vispār, bet tieši tas pats ir redzams sociālajos medijos – Facebook, Instagram – mēs parādam tikai to skaisto pusi un rodas sajūta, ka viss ir vienkārši fantastiski un tas man reizēm liekas tik… neīsti.

Man sāk pietrūkt realitātes, kurā ir emociju mikslis, kas arī ir tā pamata esence.

Un šobrīd es mēģinu saprast, vai turpināt ierastajā stilā vai arī ļaut sev vairāk dalīties. Jo es esmu cilveks, kam ir grūti sevi atklāt, jo esmu diezgan daudz savā dzīvē aplauzusies, lai man būtu izveidojies aizsargmehānisms, bet taja pašā laikā varbūt vajag sev pārkāpt? Jo, protams, ja es pateikšu, ka es jūtos slikti, tas nevienam neliks justies labāk, bet varbūt ir vērts vairāk atklāt, piemēram, kādas ikdienas interesantas epizodes un atgadījumus?

Kā ir ar jums? Jūs lasāt blogus, kuru autori stāsta vairāk par sevi? Jums ir interesanti? Kāda veida blogi ir jums tuvāki?

 

Un lai nebūtu tik depresīvi, jums sveicienus sūta Pūka. 🙂

IMG_3276

Ar sveicieniem,

 

pārdomu pārņemtā Arta

9 Komentāri

  1. sugar

    Man tieši otrādi ir vēlme atdalīt blogu no emocionālas puses un paturēt to kā aptūtas brīdi no realitātes. Es esmu intraverts pēc dabas un dalīties savos priekos un bēdās priekš manis ir pārāk intīmi. Citos blogos un forumos lasu tādus rakstus un diskusijas, ir interesanti, bet dalīties – nē, paldies 🙂 Gribu, lai manas kāzu, bērnu un svinību bildes redz tikai tuvinieki, nevis daudz man nepazīstami cilvēki. Es ļoti pozitīvi vērtēju blogošanu kā tādu, jo mierīgi varētu izteikt nepazīstamai dāmai komplimentu par satricošu lūpu krāsu vai kleitu, taču apspriest ar viņu sava vīra uzticību (kur nu vēl neuzticību) es nu dien negribētu.

  2. Signe

    Es labprāt lasu dažādus rakstus, katrs jau meklē to savu izpausmes veidu, jeb formātu, nav jau tāds pareizi un nepareizi. Pa lielam visa digitālā vide šobrīd ir kā liela dienasgrāmata, kur cilvēki parāda, kur viņi pavada brīvo laiku, ko ēd, kā izskatās no rīta, ko domā vakarā utt., tāpēc neuzskatu, ka blogs būtu kā īpaši jāizdala kā vietu, kur kaut ko nedrīkstētu publicēt.
    Kaut kādā mērā jau mēs visi baidāmies publiski ”izģērbties”, bet patiesībā jau paši esam tie, kuri uztraucas, ko par mums padomās citi, tāpēc man patīk uzķert whatever brīžus dzīvē, kad saproti, ka tās ir tikai emocijas, pieredze – ja ir sajūta, ka tas ir jāizliek ”uz papīra”, nu kāpēc ne?
    Blogs jau tāpat ir kā mazāks vai lielāks izaicinājums, gan ieguldītā darba un laika ziņā, gan arī tajā, cik daudz virtuālajā vidē atļaujamies būt mēs paši. Varbūt tas arī ir tas pats labākais, apzināties, ka esam tik atšķirīgi un varam uzdrošināties atklāties katrs savā veidā. Pa lielam priecājos par katru radošo izpausmi, kura nāk dabiski, nesamāksloti, lai tas būtu meikaps, pārdomas vai kas cits, nav svarīgi. 🙂

  3. Zanda

    Tie, kas mani pazīst zina, ka esmu atvērts cilvēks, tomēr paši tuvākie cilvēki zina, lai arī cik atvērta es būtu, es ļoti daudz ko par sevi nestāstu. Ir līdzīgi kā Tev, ka negribas atklāties, jo cilvēki to ir ļauni izmantojuši. 
    Man blogā patīk citreiz pastāstīt par savu dzīvi, tomēr tas ir tik reti un man ar to pietiek. Es nesen skatījos Chriselle Lim (https://www.youtube.com/watch?v=YPWRH2hVVTw&list=UUZpNX5RWFt1lx_pYMVq8-9g) video, kur viņa visiem pateica, ka gaida bērniņu, bet tas nebija pats galvenais. Viņa bija tik apgarota savā stāstījumā par bērniņa gaidībām ne jau tāpēc, lai visi redz kā tas ir, bet gan tāpēc, ka pirms gada viņai bija spontānais aborts un par to viņa nevienam nestāstīja, pat saviem ģimenes locekļiem. Man tas likās tik šokējoši, jo viņas dzīve allaž liekas lieliska (jo tā viss tiek rādīts), bet patiesībā nekas nav tuvu lieliskumam.
    Mēs tieši nesen ar draudzenēm runājām, ka nav neviena cilvēka uz planētas, kuram viss ir lieliski, visiem ir slikti, bet tiem, kam ir itkā labi, patiesībā to vienkārši ļoti labi maskē. Tāpēc, man ļoti nepatīk tās replikas par to, ka vienam nu ir tik briesmīga dzīve, bet citam paveicies laikam dzīvē, jo iet pa ielu un smaida. Nē, tas cilvēks labāk maskē savas sāpēs un grūtības.
    Man prieks, ka Tu atklājies,un tas uzreiz liek saprast Tevi kā cilvēki 🙂

  4. Elīna

    Laikam privātās dzīves sīkumus neizpaustu, bet vienmēr ir interesanti uzzināt, ar ko cilvēks nodarbojas dzīvē – kur strādā, kur dzīvo, kādus pasākumus apmeklē utt.
    Savos rakstos esmu minējusi kaut kādus sīkumus, mans instagram profils arī ir publisks, kā arī vēl dažos sociālajos tīklos var palasīt par maniem dzīves krikumiem…

    Blogs man ir vieta, kur izlikt savu radošumu, kurš ikdienā, starp burtiem un cipariem, tiek nomākts. 🙂
    Nezinu, vai kādreiz rakstītu publisku un atklātu dienasgrāmatu, šis šobrīd nav mans formāts.

  5. Troya

    Man arī laikam blogs no random stila.. Kaut esmu diezgan atklāta savā blogā par dzīvi, visu, kas man traucē es nestāstu.. Laikam man blogs ir kas pozitīvs un ar visām savām problēmām es dalīties nevaru! Man ir daudz kas tāds, par ko es dzīvē pēc kādas glāzītes izstāstītu, bet rakstīt noteikti negribētu!
    Runājot par tavu blogu – tavs blogs, tavs laiks un ir tas, ko tieši tu gribi rakstīt! Ja gribi nedaudz atklāt sevi, droši to dari! Es domāju visi to lasītu! 😉

  6. ginta

    nespēju noticēt lasītajam…. tikko tikko tikko ieliku blogaa raxtu… vispaar jau vairaak sev, jo sajuutas, ka nevaru savaakt svi kopaa un, ka vispaar blogus maz cilveeki lasa…intereseejas tik par bildeem un tad es te viens vispaar bez kameras, bet ar sajuutu, ka esmu laikam vientulja un caur blogiem kkaa var sazinaaties nu kaut vai ar tiem dazhiem draugiem, kas ir, ja arii nerod jaunus, bet nesanaak satikties tik, cik gribeeu, katram veestuli neraxtiisi, jo, ko tad iisti teiksi…. par instagram, man visu laiku gribas paraadiit #bardaks… to tad arii saaku mazliet atpakalj, jpkaa tu saki, traucee taa nopuleetiiba…. pirmo reiz blogaa, daudz ir raxtu dzeests, es vispaar atsaucos uz privaataam lietaam – vecums, no kuriens viirs, kur dziivo, varbuut nevajag, bet daudzi, kas lasiis tak zina un ko man sleept, nekas nav sleepjams….. bet es pilniigi ar tevi uz viena vilna par shiim pardomaam,,,, vieniigi rudens man nav taads depresiivs, peec vasaras taadas beztolkaa plendereeshanas, rudenii gribas kko dariit, gribas speeciigas kraasas apkaart – sarkano, kas uzmundrina, gribas skriet, jo karstums vairs neliek buut slinkam, varbuut jo uk laikapstaakli ziemaa ir skaisti… miiliigaaki kaa vasaraa, varbuut tas….. man patiik, kur tu ej ar sho visu….raxtiiju jau pie ieprieksheejaa posta, man sazhnaudzaas veedars no lasiitaa, kkaa baigi emocionaali bija…. daudz saraxtiiju, pat neatceros, bet ieraxtiiju nepareizu CAPTCHA code un viss pazuda…. tikai gribu pieteikt – well done par izveeli pie aarsta un taa…man ir ljoti ljoti bail no arstiem, tu taa uzmundrinaaji mazliet……

  7. ginta

    ps….piekriitu sugar komentam …. es nelieku savas, gimenes, iipashi beerna bildes sociaalajos tiiklos…un blogus uztveru kaa intereshu apkopojumu, tad nu tie ir vairaak personiski, bet ne intiimi kkaa taa 🙂

  8. MadamLaiton

    Ļoti labi saprotu par ko tu raksti, bet pievienojos tai daļai, kas savā blogā tomēr runā galvenokārt par pozitīvo. Necenšos nevienam iestāstīt, ka man dzīvē viss ir skaisti, tomēr blogu izveidoju tieši tāpēc, lai būtu kur nolīst no skumjā.Sāku rakstīt laikā, kad tiešām bija iestājusies melnā svītra. Savā galvā tas viss bija izmalts jau tik tālu, ka gribējās vienkārši atslēgties, nevis padarīt to vēl par publisku sāpi. Dažreiz arī tāda “tukša” papļāpāšana par nagu lakām ir visnotaļ laba terapija. Nesaku, ka viens vai otrs blogs ir labs/slikts, mēs katra izdarām savu izvēli un tam noteikti ir pamatots iemesls.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *