Nedaudz citādāks raksts… Parunāsim par mīlestību.

Nedaudz citādāks raksts… Parunāsim par mīlestību.

Naktīs, kad nevaru aizmigt, es ļoti, ļoti daudz domāju un šķiet, ka manas smadzenes ir visaktīvākās ap vieniem vai diviem naktīm, tāpēc es pat reizēm smejos, ka man vajadzētu strādāt pa naktīm un gulēt dienām, jo tas būtu daudz produktīvāk.

Reizēm es domāju arī par blogu, galva plānoju rakstus un idejas, kuras no rītiem jau aizmirstu. 🙂 Un dažreiz es aizdomājos par tēmām, kuras gribētu aplūkot, bet šķiet, ka tās īsti neiederas bloga formātā. Bet tajā pašā laikā – kāds formāts un kādi rāmji – blogs ir mans mazulis un man vajadzētu drīkstēt runāt par to, ko gribās… Bet parasti arī manas pārdomas ar šo beidzas un ķeros pie kārtējo atsauksmju rakstīšanas….

Bet šoreiz es gribu parunāt par mīlestību. Par sevis mīlēšanu.

Ik pēc dažiem gadiem es atkal un nonāku pie šīs tēmas vai nu savā dzīvē vai arī esot blakus kādam tuvam cilvēkam.

Iedomāsimies situāciju: Galvena varone ir Ilzīte. Viņa ikdienā strādā birojā, ir draugs, ir dzīvoklis ar ikmēneša hipotekāro maksājumu, vidēji ienākumi, draugi, ballītes divas reizes mēnesī. Bet Ilzīte iekšēji jūtas nepiepildīta, nesaprasta un nedaudz nogurusi no visa. Lielākajai daļai cilvēku piemīt burvīga spēja izlikties, smaidīt un stāstīt visiem, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Un apkārtējie cilvēki tam notic, tāpēc, ka tā ir daudz vieglāk. Katram taču savas problēmas, vai ne? Un tad vienā dienā Ilzīte emocionāli salūzt un visi brīnās: “Kā, bet viss taču viņai/am vienmēr ir bijis labi, vai ne tā?”.

Jā, iespējams, Ilzītei vajadzēja runāt, stāstīt un tas nedaudz palīdzētu, bet es tomēr ticu, ka visas problēmas sākas mūsu prātos. Neviens neko nevar izdarīt otra vietā, dzīvot otra dzīvi un 100% iejusties otra ādā. Var just līdzi, saprast, dalīties pieredzē, bet ne izdzīvot. Un tas nenozīmē, ka nevajag dalīties, runāt par savam sāpēm un problēmām – vajag, bet finālā Tev būs jāpieņem lēmums, ka rīkoties attiecīgajā situācijā. Un tas visiem šķiet loģiski, vai ne?

Bet bieži vien tiek aizmirsts, ka tieši tas pats arī attiecas uz mīlestību. Vairākas reizes savā dzīvē es esmu pārliecinājusies, ka kamēr Tu neiemācies mīlēt pats sevi un nejūties pašpietiekams, tikmēr to lielo, īsto mīlestību savā dzīvē nepiesaistīsi.

Un Tu nejutīsies 100% laimīgs arī, kamēr nemīlēsi sevi.

Šajā visā “sevis mīlēšanas padarīšanā” ir ļoti daudz blakus aspektu, kas ir saistīti gan ar pašpārliecību, attieksmi pret sevi, spēju pieņemt sevī gan pozitīvo, gan negatīvo utt.

Tas nav viegls darbs ar sevi, teikšu, ka pat ārkārtīgi grūts un tas nenotiek vienas dienas laikā.

Bet ir jāatceras, ka tikai Tu esi savas dzīves boss, lai cik tas banāli arī neizklausītos. Bet… mēs piedzimstam vieni, nomirstam vieni un lielu daļu savas dzīves mēs pavadām vienatnē ar sevi (kurš vairāk, kurš mazāk, bet ideju gan jau sapratāt), tad kāpēc mēs neizvēlamies mīlēt to vienīgo personu “Sevi”, kas vienmēr būs mums uzticīgs un būs kopā, lai kas notiktu?

Šeit es nerunāju par egoistisku tīksmināšanos par sevi, kas robežojas ar narcisismu, bet gan par vienkāršu, bet lielu mīlestību, kas caurstrāvo un apņem mūs pašus.

Nevar gaidīt no citiem, ka viņi mūs mīlēs un tagad dzīvē viss būs skaisti, neko nedodot pretī. Bet kā var dot, ja nav no kurienes paņemt un iekšā ir tikai nepatika pret sevi?

Es arī ļoti ticu tam, ka brīdī, kad mēs sāksim mīlēt sevi, tad, piemēram, kāds varbūt satiks savu īsto otro pusi, kas redzēs, ka šis cilvēks ir uzlādēts un mīlestības pilns, spējīgs dalīties un ņemt, veidojot vienu foršu un bezgalīgu mīlestības ciklu. Galvenais ir šo mīlestību pret sevi nepazaudēt, esot attiecībās ar kādu (un tām nav jābūt tieši romantiskām – runa ir par jebkādām attiecībām – draugiem, radiem, vecākiem), un negaidīt, ka otrs tikai dos un piepildīs jūs ar mīlestību – tā ir jārada pašam.

Šo visu es esmu sapratusi ar laiku un nav tā, ka es stāstu to, ko esmu izlasījusi gudrās grāmatās, bet gan par laimi vai nelaimi, es šim visam esmu gājusi cauri un daļēji arī atkal cenšos iemācīties sevi mīlēt no jauna šobrīd. Un tas ir grūti, sasodīti grūti, bet to vienkārši vajag darīt.

Protams, šo tēmu var gari un plaši iztirzāt, bet laikam vienai reizei pietiks, vai ne? 🙂

Bet tā kā šodien ir Latvijas dzimšanas diena un dzimšanas dienas ir kaut kā jauna sākums, tad tieši šodien es novēlu atrast brītiņu sev, apsēsties un padomāt par to, cik ļoti Tu sevi mīli un vai Tu sevi mīli pietiekami. Un, ja nē, tad ko Tu varētu darīt, lai iemācītos un sāktu sevi mīlēt vairāk.

Un, ja Tev šķiet, ka Tu esi sev pats visdārgākā persona, tad novēlu Tev šo sajūtu nepazaudēt un saglabāt! 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *