Nesportiskas meitenes sportiskās piezīmes

Nesportiskas meitenes sportiskās piezīmes

Sveikas!

Šodien gribu parunāt par sportošanu un manām attiecībām ar sportu.

Man šķiet, ka es varētu būt līdere nesportisko cilvēku klubiņam. Mani nekad nav aizrāvis sports un licis justies labāk, bet gan gluži pretēji – esmu vienmēr jutusies nevarīgāka, tizlāka un stīvāka salīdzinājumā ar citiem.

Bērnībā, protams, kā jau visi bērni, skraidīju apkārt un izbaudīju kustību prieku – mamma mani veda gan uz dejošanu, gan uz peldēšanu -, bet mana “nemīlestība” pret sportošanu sākās pirmajās klasēs sporta stundās, kad es sapratu, ka es neesmu tik lokana kā citi bērni, neskrienu tik ātri un to arī atzina skolotāja. Līdz ar to, manī tika “iedēstīta” šī doma, ka  nav jau jēgas censties, jo es tāpat neko nevarēšu.

Un arī vēlākajos gados es nekad nespēju aizmest bumbiņu tik tālu kā citi, uztaisīt ritenīti vai aizlēkt bedrē tālu.

Man arī pietrūkst tā sacensību gara, kas ir nepieciešams – gan sacenšoties ar citiem, gan izaicinot pašam sevi.

relay-race-655353_1920

Tāpēc es vienmēr esmu izvairījusies no sportiskām aktivitātēm, jo principā man patīk tikai divas lietas – badmintons un garas, garas pastaigas. Skolas gados, draudzene bija mani iedēvējusi par “dzelzs kājām”, jo es varēju nostaigāt tiešām garus gabalus un šī spēja un patika man ir saglabājusies vēl joprojām. Es dodos ar kājām gan uz darbu, gan no darba, tā kā vismaz 6, 7 kilometri katru dienu tiek nostaigāti.

Bet tā kā mani jau kādu diezgan ilgu laiku  nomoka muguras sāpes, kas ik pa laikam kļūst neizturamas, bet lielāko daļu ir ofisa darbinieka standarta sāpes, kas krietni vien pabojā ikdienu, jo mugura sāp gandrīz katru dienu.

Tāpēc šogad tika nolemts, ka beidzot kaut kas ir jāsāk darīt lietas labā, jo es vēlos justies stiprāka un sāpju nenomocīta. Protams, arī, ja riepa kļūs mazāka – es neraudāšu. 🙂

Man paveicās, jo arī kolēģe vēlējās atsākt sportošanu un tā kā es ticu, ka mēs satiekam jaunus cilvēkus savā dzīvē, tad, kad tas ir nepieciešams un tad, kad abas puses var viena otrai kaut ko dot un piedāvāt, tad šajā gadījumā, atradām viena otrā sportošanas sabiedrotos. Tāpēc, pirmkārt, ja nav nojausmas, ko darīt un ziniet, ka ir visai grūti atrast motivāciju pašiem, sameklējiet kādu, ar ko doties kopā sportot. Tas ļoti, ļoti palīdz.

friends-1015312_1920

Kad norvēģu valodas mācības tuvojās noslēgumam, tad atradām sporta klubu (Lemon Gym), kas nesit ļoti pa kabatu, bet piedāvā pietiekami daudz trenažieru un cita aprīkojuma klāstu, lai būtu kur izpausties.

Protams, pirms tam bija lielā sporta apģērba meklēšana un es noteikti varu ieteikt ielūkoties “Reserved” veikalā, jo tur pa nedārgām naudiņām var atrast gan labu, stingru sporta krūšturi, gan šortus un legingus. Tā kā man nešķiet, ka man pagaidām ir vajadzīgas pēc sporta krekla, tad lietoju tos, kas man jau ir mājās. Līdz ar to, ja šķiet, ka sporta apģērba iegāde būs makam traumatiska, tad tā nebūt nav un noteikti iesaku ieskatīties arī “parasto” apģērbu veikalos, ne tikai sporta preču tirgotavās. Vēlāk, protams, jau var izpausties, bet sākumam ir ļoti ok.

Sporta klubu cenšos apmeklēt 3 reizes nedēļā (šonedēļ gan sanāca tikai divas, bet tas izņēmuma kārtā) un arī uz/no klubu dodos ar kājām, kas joprojām ir 40 minūšu gājiens vienā virzienā, tā kā mani seši, septiņi staigāšanas kilometri dienā nekur nepazūd.

Protams, varbūt, ja sporta klubā būtu treneris, tad būtu nedaudz vieglāk, bet mūsdienās tik daudz materiālu, vingrojumu utt. ir pieejami internetā, ka pietiek pagaidām ar to.

Parasti puse no nodarbības tiek veltīta kardio treniņiem (reizēm mazāk nekā puse, atkarīgs no tās dienas noskanojuma) un otra puse ir mix no dažiem trenažieriem un vingrojumiem funkcionālajā zonā uz paklājiņiem ar bumbām un citiem palīginstrumentiem.

Kas ir mainījies šī gandrīz mēneša laikā?

Plusi:

  • Izrādās, ka sportošana ir dabisks līdzeklis pret galvassāpēm, jo reiz man visu dienu ļoti sāpēja galva un tikai sporta zālē pārgāja sāpes, kas bija tās dienas lielākais prieks;
  • Pēc sportošanas rodas gandarījuma sajūta, ka esi izkustējies un darījis savam ķermenim ko labu;
  • Labāks miegs. Pēc sportošanas atnāku mājās, ieeju vēlreiz dušā un eju gulēt un nepavadu n-tās stundas mokoties ar bezmiegu un blenžot griestos;
  • Apziņa, ka katru reizi vari izdarīt nedaudz vairāk – noslēpot tālāk, izpildīt vairāk vingrojumus. Es cenšos nepārforsēt, lai pēc tam nesanāk vēl trakāk, bet nedaudz katru reizi palielināt slodzi kaut vai nedaudz.
  • Mugura sāp krietni vien retāk! Atzīšos, ka reiz gan es pārcentos uz presīšu trenažieru – likās, ka nemaz tik daudz neizdarīju, bet pēc tam mocījos ar muguras sāpēm, kas bija sporta izraisītas. Bet kopumā, mugura iesāpas krietni vien retāk – ja nu tiešām esmu kādas sešas, septiņas stundas nosēdējusi pārsvarā tikai pie darba galda, tad gan, bet nesāpoša mugura ir pati foršākā lieta no visa sportošanas pasākumu. 🙂

Mīnusi:

Īstu mīnusu jau nav, tikai es nevaru teikt, ka esmu pēkšņi ļoti, ļoti iemīlējusi sportu un, ja man nebūtu sabiedrotā, tad nezinu, kā man būtu ar šo visu pasākumu. Bet, ja kādu reizi nesanāk aizdoties, tad neliela vainas apziņa ir. 🙂 Tā kā lēnām, lēnām šī sportošanas štelle sāk iekarot kādu daļiņu manā dzīvē.

Pagaidām par ķermeņa aprišu izmaiņām es vēl nevaru runāt, jo man vēl ir jāsakārto ēšanas jautājums – pagaidām manā visai neveselīgajā ēšanas režīmā nav ieviestas izmaiņas. Iespējams, ka kaut kas kaut kur ir mainījies, bet es pati to pagaidām nespēju novērtēt.

Ko es varu ieteikt visiem nesportiskajiem kā es, neskaitot to, ko jau augstāk rakstīju?

Noteikti atrodiet tādus vingrinājumus, kas ir ne tikai noderīgi, bet arī jums patīk. Man, piemēram, ļoti nepatīk braukt ar riteņa trenažieri, tāpēc esmu nomainījusi to ar “slēpotāju” – varbūt nav gluži tas pats, bet vismaz neliek man skaitīt katru minūti, ko pavadu uz tā. Ja nepatīk skriet uz celiņa, tad vismaz ejiet ātrā solī.

Man patīk dažādi vingrojumi, ko mana kolēģe ir izveidojusi, veikšanai uz paklājiņa. Savukārt, ir trenažieri, kas man nepatīk, tad meklēju alternatīvas. Tā kā atrodiet ko tādu, kas jums patīk.

Tagad es ļoti novērtēju savas Equa pudeles, jo tās ir ne tikai ērtas, bet sanāk arī krietni vien ekonomiskāk, pēc iesaku iegādāties daudzreizlietojamu ūdens pudeli.

Un, pats galvenais, atrast iemeslu, motivatoru, kas liktu to darīt sevis labā, nevis tāpēc, lai pludmales sezonā ar savu uztjūnēto ķermeni kārdinātu brīvus un aizņemtus puišus vai arī iet uz klubu tikai tāpēc, ka visi tā dara pavasarī. 🙂  Protams, ir cilvēki, kurus motivē arī šādi iemesli, bet man svarīgāk ir saprast, kāpēc man to vajag un kāpēc es jutīšos labāk, ja to darīšu. Ja tas būs skaidrs, tad iecerēto būs daudz reiz vieglāk paveikt.

Un, pēdējais, nav svarīgi, vai ejat uz klubu, dodieties skriet pa parku vai vingrojiet mājās – izmēģiniet visu un atrodiet to, kas vislabāk der. Man sporta klubs ir vismotivējošākā vide, tāpēc es dodos uz turieni, bet citi tieši to pašu var darīt arī mājās. Vienkārši mājās man ir daudz, daudz grūtāk saņemties, tāpēc šis variants man der labāk.

Rezultātā sanāca ļoti garš raksts, bet tāds ir mans stāsts un man patīk ik pa laikam padalīties ar jums, kas notiek manā dzīvē. Ceru, ka spējāt izlasīt līdz galam. 😀

Vai jūs interesētu nelieli apdeiti ik pa laikam kā man sokas sportošanas jomā?

Attēli no interneta ārēm.

5 Komentāri

  1. Una

    Heh, man iet līdzīgi.. Pret sportu it kā iebildumu nav, bet nav tā, ka baigi daudz ko prastu. Man patīk volebols un slēpošana, bet sēdošais darbs savulaik un arī nepareizās sēdēšanas pozas paspēja sabojāt manu mugurkaulu diezgan neatgriezeniski, tā ka tagad dikti jāuzmanās, ko tieši daru (nedrīkstu skriet, aerobikas un tml.).. Piedevām man nepatīk staigāt. 🙂 
    Tādēļ vienīgais, kas var mani noturēt formā (tā, lai katru dienu nesāp mugura/galva un arī var ielīst drēbēs), ir sporta klubs. Pilnīgi piekrītu, ka ir jāatrod tieši tā lieta, kas patīk.. Es atsāku sportošanu šogad un tagad trenējos kopā ar personīgo treneri – izrādījās, ka tieši tas ir tas, kas man der un motivē vislabāk. Piedevām arī pamainīju ēdienkarti, kas pēdējā pusgada laikā bija aizgājusi ļoti neveselīgos ceļos. 😉 Tagad priecājos par pozitīvām pārmaiņām!
    Noteikti pastāsti, kā Tev veicas, arī turpmāk! 

    1. Arta

      Super dzirdēt Tavu stāstu! Treneris noteikti ir papildus motivējošais faktors – vismaz tiec uzraudzīts, lai neslinko. 🙂 Ēdienkarte ir mana problēma gan, man tik ļooooti garšo saldumi un cepumi… vienkārši šausmas 😀

  2. Laura

    Jāsaka, ka nu jau pirms gandrīz 3 gadiem sports likās, tikai nereāls sapnis, jo jutos tizla, nepatika vispār tā sportošana, bet vienā brīdī sapratu, ka laiks iet un figūra vairs nesaglabājas pati no sevis tik skaista, pa trepēm uz 9 stāvu ar kāpu ar pauzēm.. Šķiet ka manā vecumā tas nav pareizi. Sāku ar treneri, jo nodarbībās nejutu atdevi, jutos muļķīgi, nezināju vai daru pareizi utt..  Treneris pus gada laikā ar stingru 3x nedēļā treniņu grafiku parādija, ka es varu. Un šobrīd esmu jau pāris mēnešus sāksui pat skriet- pagaidām tik celiņš un aptuveni 5km, bet tik labi attīra galvu. 🙂 un protams, treniņi zālē man rada gandarījumu par vēdera, roku un kāju tvirtumu. Ir vēl kur tiekties, jo reizēm sagrēkojos ar virtuvi vai laika trūkuma dēļ sanāk kādas 2 nedēļas izlaist treniņus, to jūt, nedaudz, bet jūt. Tev vēlu izturību un turpini dalīties ar savām domām, es ar esmu jzsākusi kopš apriļa rubriku – ikmēneša rezultātu atskaite no sporta zāles 🙂 

    1. Arta

      Es patiesību sekoju Tavām sportiskajām aktivitātēm, kopš Tu pirmo reizi rakstīji par to un priecājos par Tavu atdevi un rezultātiem. Tiešām iedvesmojoši! Paldies, ceru, ka mana apņēmība saglabāsies un noteikti stāstīšu tālāk, kā man sokas. 🙂

  3. Pingback: Nesportiskas meitenes sportiskās piezīmes #2 | Arta's place

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *