Nesportiskas meitenes sportiskās piezīmes #2

Nesportiskas meitenes sportiskās piezīmes #2

Sveikas!

Pēdējā laikā es aizvien vairāk pieķertu sevi pie domas, ka dzīve un laiks ir sākuši ritēt aizvien straujāk un straujāk un es vairs nespēju izsekot līdzi. Vai pareizāk, pat vairs necenšos, vienkārši ļaujoties dzīves plūsmai.

Drīz jau būs pusgads, kopš strādāju jaunā darbā, lai gan sajūtas ir, ka pavisam vēl nesen trīcošu sirdi braucu uzņēmuma ēkas liftā un domāju par to, kas mani sagaida tad, kad lifta durvis atvērsies – kāda būs vide, kādi cilvēki utt.

Un viegli nav bijis  – ir bijušas asaras, vēlme mest lietas pa gaisu, dauzīt monitoru un vīram ir nācies uzklausīt manas nebeidzamās tirādes par dažādām tēmām, bet tajā pašā laikā, kaut kur ir apziņa, ka tas viss – arī grūtais,  – ir uz labu.

Kaut kā līdzīgi ir ar sportošanu. Sākumā bija ļoti grūti atrast motivāciju. Lai gan, kā jau stāstīju iepriekšējā rakstā, tad mana motivācija bija muguras sāpēs. Un, ziniet, kā ir ar tiem cilvēkiem, kad viss ir ok, tad rodas sajūta, ka nekādu problēmu nav. Un manā gadījumā, kad mugura vairs nesāpēja, pačabēja arī mana motivācija un uz sporta klubu sāku iet ar lielu piespiešanos. Un klusībā nedaudz priecājos, ja kādu reizi sanāca izlaist, jo ir taču patīkamāk palikt mājās nekā svīst zālē.

Bet, kad Lemon Gymā beidzās abonementa termiņš, sākām meklēt citu sporta klubu, kas būtu nedaudz tuvāk darbam, jo, lai cik 40 minūšu pastaigas vienā virzienā nebūtu veselīgas, tomēr tas ir liels laika patēriņš. Un rezultātā, dienās, kad gāju uz sporta klubu, man šis viss pasākums kopā aizņēma ap 4 stundām – turp, atpakaļ un vēl laiks sporta klubā.

Vienu reizi aizgājām uz Smart Fitness, kas atrodas pie Galleria Rīga, bet tas ir pavisam neliels sporta klubs, kas vairāk koncentrējas uz nodarbībām, bet trenažieru zālīte ir ļoti maziņa un, ja sanāk vairāk cilvēku, tad nav kur apgriezties.

Nākamajā dienā atradu F1 piedāvājumu – ja nekad neesi bijis sporta klubā, tad iegādājies mēneša abonementu ar 50% atlaidi – piedāvājums ļoti kārdinošs, tāpēc sākām iet uz to.

Sākumā turpinājām Lemon Gymā iesākto – darbojāmies pašas. Bet tad pāris reizes mana kolēģe netika uz sporta klubu un es sadūšojos aiziet viena. Tā kā nejūtos ērti viena pati dzelžu zālē, tad nolēmu, ka jāiet uz kādu grupu nodarbību.

Pirmo reizi aizgāju uz lēnu, mierīgu nodarbību, kas trenē dziļos muskuļus – man patika, bet pietrūka tās intensitātes un kardio daļas, pie kuras biju pieradusi, kad darbojāmies pašas. Nākamajā reizē izvēlējos noriskēt un aiziet uz nodarbību, kas paredzēta vidējai un augstai sagatavotības pakāpei – sākumā ļoti bažījos, kā nu būs, jo neesmu es tik ļoti vēl sportiska un trenēta, bet izdzīvoju. Un “izdzīvoju” ir īstais vārds – jo brīžam bija sajūta, ka miršu nost, bet izturēju. Un dažas nākamās dienas bija sajūta, ka esmu invalīds – ne pietupties, ne apsēsties, bet iekšēji tāds neliels gandarījums. Tā vēl pāris reizes vientulībā apmeklēju šo pašu nodarbību un vienu dienu, nākot mājās, es sapratu, ka es beidzot jūtos labi. Man bija prieks, ka esmu sportojusi, ka esmu izturējusi tajā dienā un mani pārņēma tāda mini mīlestība pret sportošanu.

Un man šķiet, ka tā ir tā izslavētā laimes sajūta, kas rodas cilvēkiem pēc sportošanas. Beidzot arī es to saprotu un es zinu, ka pat tādi nesportiski cilvēki kā es, var just prieku pēc sportošanas un tas var patikt. Un tā ir lieliska sajūta.

Tagad arī kolēģe ir ar mani bijusi uz šo pašu nodarbību un izskatās, ka mums abām āķis ir lūpā un pagaidām paliksim pie šī sporta kluba.

Protams, liela loma ir arī trenerim – man šķiet, ka šī konkrētā trenere ir tiešām profiņš savā jomā, jo vingrojumi atkārtojas ļoti, ļoti minimāli (ok, vēdera presi laikam neuztaisīsi 20 dažādos veidos :D) un katra nodarbība ir citādāka.

Un tā sajūta, kad Tev šķiet, ka viss, vairs nevari, bet izrādās, ka vari gan un Tu turpini darīt. Un beigās izdari līdz galam. Jo patiesībā Tu vari un vari lieliski.

Protams, neglaimošu sev un neteikšu, ka vienmēr visu spēju izdarīt – mana fiziskā forma noteikti vēl nav tik laba, bet es cenšos. Tiešām no sirds cenšos.

Ja runājam par citiem veselības aspektiem, tad ēšanu tā pa īstam vēl joprojām neesmu sakārtojusi, bet es ēdu daudz mazāk saldumus. Man gan šķiet, ka tas gan ir pateicoties vitamīniem, ko dzeru, jo kā es sāku tos dzert, tā mana nenormālā vēlme pēc saldumiem samazinājās. Es tuvākajā laikā pastāstīšu nedaudz vairāk arī blogā par tiem. 🙂 Cenšos vairāk uzturā lietot biezpienu, Lakto dzērienus, neēst ļoti smagu ēdienu. Bet tomēr pie šī jautājuma man vēl jāpiestrādā.

Miega režīms man joprojām ir ļoti nesabalansēts. Jau pusgadu mans darba laiks sākas 8:30 un modinātājs, kas zvana pusseptiņos man ir ļoti traumatiska pārdzīvojums katru rītu, tāpēc celšanās man sagādā lielas problēmas un tikpat lielas problēmas man sagādā aiziet laicīgi gulēt. Bet domāju, ka atvaļinājums man varētu nedaudz palīdzēt. Cerēsim. 🙂

Zinu, ka citi liek sociālajos portālos progresa bildes, bet es to nedaru gluži vienkārša iemesla dēļ – uz sporta nodarbībām neņemu līdzi telefonu. 😀 Kā arī… iespējams, uzskatīsiet mani par dīvainu, bet es nejūtos ērti fotografēt pati sevi publiski. Tas attiecas gan uz selfijiem, gan uz sporta bildēm. Tāpēc piedodiet par vizuāla materiāla trūkumu – varbūt kādreiz ko mainīšu. 🙂

Tā lūk, man sokas sportošanas jomā. Kā ar jums? Kā jūs sevi motivējat?

 

6 Komentāri

  1. Una

    Es pagaidām turos pie sava režīma, ar personīgo treneri un pierakstiem apmēram 2 nedēļas uz priekšu nav nekāda legāla iemesla neiet uz sporta klubu. 🙂 Un man patīk, rezultāti arī ir. Tas nav pārāk lēts prieks, bet beidzot jūtos atradusi savu ideālo sportošanas veidu, tādēļ šķiet to vērts. 

    1. Arta

      Forši, ka ir tā, ka nav iemesla neiet un ir cilvēks, kas pabaksta – tas ļoti, ļoti palīdz. Es gan sporta klubā paskatos uz tiem treneriem, bet, goda vārds, tiem muskuļu kalniem man pat nedaudz bail iet klāt. 😀 😀

  2. Sabīne

    Malacis!
    Es arī joprojām turos pie sava režīma – esmu pārveidojusi ēšanas paradumus un sportoju vismaz trīs reizes nedēļā, bet tā kā man nepatīk iet uz zālēm un skriet, izpaužos ar youtuber dance workouts – kad izmēģinu kādu jaunu, uzreiz pēc tam prieks 🙂

    1. Arta

      Apbrīnoju Tevi, ka ir apņēmība darboties pašai mājās – man tādas nav! Jo Tavs variants principā ir lielisks – lēti un nepatērējas laiks ceļā, kā arī visu var darīt mājas komfortā. 🙂

    1. Arta

      Prieks, ka patīk. Domāju, ka reizi mēnesi tādā pārdomu līmenī turpināšu dalīties par to, kā man sokas. 🙂
      O, laba statēģija, būtu interesanti vispār man arī apskatīties, vai tie izmēri maz mainās kā, tīri ziņkāres dēļ. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *