Introverta piezīmes

Introverta piezīmes

Šis raksts nebūs absolūti saistīts ar skaistuma jomu, bet reizēm gribas parunāt par ko citu, kas nav sejas krēmi un lūpu krāsas. Un kur to vislabāk darīt, ja ne savā interneta stūrītī…

Mēs dzīvojam laika posmā, kurā augstu tiek novērtētas tādas rakstura īpašības kā ambiciozitāte, iniciatīva, skaļa sava viedokļa paušana un ekstravertums. Mums ir jābūt aktīviem, jāseko līdzi tendencēm visdažādākajās jomās un jāspēj mainīties un attīstīties līdzi laikam. Un tas ir labi, jo kā teicis Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

Pārdomas, kas mani nomoka pēdējā laikā, ir tieši saistītas ar šo “ekstravertuma” daļu. Šis spiediens no apkārtējo puses ir ārkārtīgi milzīgs.

Tāpēc es nolēmu pastāstīt, kāda ir dzīve no mana, introverta cilvēka, skatu punkta.

  • Es nepaužu savu viedokli lielas ļaužu kopas priekšā. Tas nenozīmē, ka man tāda nav, bet man nepatīk runāt tikai runāšanas dēļ – es labi apdomāju, salieku visu pa plauktiņiem savā prātā un tikai tad esmu gatava teikt to, kas man sakāms. Un labāk mazāk cilvēku priekšā.
  • Savas domas es labāk izsaku rakstiski nekā mutiski.
  • Cilvēki mani nogurdina. It sevišķi skaļi cilvēki. Man nepatīk lieli ļaužu pūļi un es ļoti ātri nogurstu, uzturoties tādos.
  • Ja es Tevi neuzrunāju pirmā, tas nenozīmē, ka Tu man nepatīc – es vienkārši jūtos neērti.
  • Ja es saku, ka man ir plāni, tas ne vienmēr nozīmē, ka es kaut kur dodos vai satiekos ar kādu. Reizēm tie plāni ir saistīti ar mierīgu vakaru mājās, skatoties vienatnē kādu seriālu un darot it kā neko. Tā es atgūstu enerģiju.
  • Atpūta man nesaistās ar klubu apmeklēšanu piektdienu un sestdienu vakaros.
  • Man nav problēmu nerunāt visu dienu.
  • Man nav daudz draugu, bet tie, kas ir, ir tādi “pa īstam”.
  • Pusaudžu gados man ir jautāts, vai es vispār runāju, saistot to ar to, ka es esmu noslēpumaina un negribu par sevi neko atklāt. Jā, es runāju, bet tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem jūtu, ka esmu uz viena viļņa.
  • Mana sirds salecas, ja pie durvīm kāds zvana, bet es nevienu negaidu. Visbiežāk es šos zvanus ignorēju.
  • Es nereti mēdzu būt sajūsmā par notikumiem un pasākumiem pirms man uz tiem jādodas, bet, kad man tiešām ir jāiet, tad vislabprātāk es ielīstu gultā, ietītos segā un nelīstu ārā.
  • Man nepatīk runāt pa telefonu (ja vien tie nav ģiemnes ļocekļi), atbildēt uz nepazīstamiem numuriem.
  • Man ir labas novērošanas spējas un es pamanu daudzas nianses, kas citiem var paslīdēt garām. tas ir sevišķi attiecas uz citu cilvēku noskaņojumiem.
  • Es ļoti labi protu klausīties.

Principā, šie ir tikai daži piemēri, kāda būtu/ir mana dzīve, ja es ļautu visai savai introvertajai būtībai izpausties. Bet, gadu gaitā es esmu iemācījusies daļu no šī visa adaptēt un iekļauties tajās sabiedrības normās, kādas tiek no manis prasītas ik uz soļa. Un tas nav nekas slikts – es varu socializēties, iet uz ballītēm, runāties, paust savu viedokli, ja tas tiek prasīts (bet es pati, protams, nemākšos ar to nevienam virsū), bet pēc tam man ir nepieciešams atgūšanās laiks vienatnē. Un tajos brīžos man rodas “plāni”, kuros esmu iesaistīta tikai es un manas mājas, neatbildēti zvani un neatvērtas durvis.

Un vēl es esmu novērojusi, ka introverti cilvēki ļoti ātri māk atrast savus domu biedrus, kas ir līdzīgi viņiem un komunicēt ar sev līdzīgiem. Jo tāds tādu saprot. 🙂

Tā kā man dzīvē ir paveicies ar “bitch face”, tad savienojumā ar manu introverto dabu, cilvēki nereti uzskata, ka es esmu iedomīga, snobiska vai vienkārši ļoti nedraudzīga. Bet tā nebūt nav, jo es pati arī pārsteidzīgi esmu izdarījusi šāda veida spriedumus par citiem un pavisam drīz atklājusi, ka šie cilvēki ir super jauki un draudzīgi. Vienkārši introverti un tas arī viss.

Protams, man reizēm gribētos būt tādam sabiedrības tauriņam, kas ar vieglumu atrod kontaktu ar visiem, vienmēr ir gatavs pateikt ko domā, neatkarīgi vai klausītāju loku veido 5 vai 150 cilvēki un būt ar to neizsmeļamo enerģijas devu, kas reizēm piemīt tikai ekstravertajiem cilvēkiem.

Es tikai pēdējā laikā esmu apzināti pieņēmusi to, ka es esmu introverts cilvēks un tas tā vienkārši ir. Un tas man ir ļāvis apzināties šī visa pozitīvās puses un nejusties nevērtīgākai nekā ekstravertajiem cilvēkiem.

Protams, kā jau es iepriekš rakstīju, es esmu iemācījusies adaptēties (daļēji) un es nereti sevi izaicinu. Un tas ir tikai man palīdzējis augt un attīstīties, bet es nepārkāpju robežu, lai pati sev emocionāli nenodarītu pāri.

Ko es ar šo visu vēlējos teikt? Mēs visi esam dažādi. Un tas, ka Tu esi introverts nenozīmē, ka esi sliktāks par citiem. Par spīti sabiedrības spiedienam, Tev ir jāapzinās, kāds Tu esi, kādas ir Tavas stiprās un vājās puses. Protams, Tu vari mēģināt būt super atvērts un skaļš, bet, ja tas ir pret Tavu būtību, tad ātri vien Tu sapratīsi, cik nelaimīgs jūties. Un es uzskatu, ka tikai mēs paši esam svarīgākie sev. Tas ir kā teicienā:” Mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni”. Tāpēc Tev un tikai Tev ir jārūpējas, lai Tu justos saskaņā ar sevi. Ja tas nozīmē apzināt sevi kā introvertu personu un dzīvot saskaņā ar to – dari tā. Ja Tevi nomāc klusums un Tev vajag atrasties visu laiku darbībā, ar cilvēkiem – dari to. Kamēr Tu nekaitē un nedari ļaunu ne sev, ne citiem – dari, kā liek Tava sirds. 🙂

5604387d1b0000300005d3e1

Attēls no http://img.huffingtonpost.com/

Titullbildes autors: Ivars Prokofjevs.

 

 

24 Komentāri

  1. Alīna Žukauska

    Ļoti pazīstamas sajūtas, kad salecos pie durvju vai telefona zvana. Visgrūtāk ir darbā, kad jāceļ telefons vai pašai jāzvana nepazīstamam adresātam.

    1. Arta

      Jā, saprotu Tevi – man katru reizi svīst rokas un domas kļūst neskaidras, kad kaut kas jāskaidro nepazīstamam pa telefonu. Bet iepriekšējais darbs mani nedaudz pieradināja pie tā, ka jāzvana ir cilvēkiem, ar kuriem līdz tam esi komunicējis e-pastā un Tu zini, ka gribi no viņiem dabūt kaut kādu info un līdz ar to viņi nav pārāk priecīgi par to, ka zvani. Pieradu ar laiku. Bet joprojām viegli tas nav.

  2. Sievisķība Blogs

    Es Tevi saprotu, arī daudzi citi cilvēki par mani domā, ka es esmu iedomīga, lecīga utt. kaut arī, nekad tāda neesmu bijusi pēc savas dabas, vienmēr cenšos būt pozitīva un laipna pret visiem cilvēkiem, tomēr intravertā daba liek par sevi manit, es gan ļoti izaicinu sevi un bieži vien uzsāku sarunas pati utt..
    Reāli kaitinoši ir tas, ka ir grūti komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem (ļoti pie tā strādāju) par telefona zvaniem – arī līdzīgi 🙁
    Vienmēr ir jāiemācās sadzīvot ar sevi uz to arī eju, savā ziņā apskaužu ekstravertus cilvēkus jo viņiem patīk runāt par niekiem, kuriem es nepievēršu uzmanību..

    1. Arta

      Vai ne, viņiem tas sanāk tik viegli un nepiespiesti, kamēr introvertajam ir jāsakopo visi spēki, lai dabūtu tos pāris teikumus pāri lūpām. Bet, jo vairāk cenšas, jo vieglāk tas izdodas ar laiku. 🙂

    1. Arta

      Nē, noteikti neesi viens. 🙂 Vienkārši introvertie par to nerunā (loģiski :D), tāpēc rodas tāda sajūta, ka kaut kas nav kārtībā un, ka tikai tie atvērtie cilvēki ir normāli.

  3. Troya

    Esmu kopā ar tevi! Par zvanu pie durvīm tas ir par mani, neiešu pie durvīm, nevēršu tas vaļā.Par pasākumiem arī tas pats, bet es sev saku ka jāiet :). Es arī bieži nevaru pastāstīt par savām jūtām, visas pārdomas paliek manī.

    1. Arta

      Jā, Tu man atgādināji par vēl vienu problēmu – galvā vai uzrakstīts viss izskatās tik skaisti un viegli, bet, kad jāpasaka savas domas skaļi, tad tāda putra vien beigās sanāk. 😀

  4. Ieva

    Sirdij tuva tēma, jo arī es esmu introverta. Priecājies, ka pusaudžu gados Tev jautāja tikai to, vai Tu vispār runā – manai krietni atvērtākajai draudzenei savulaik kāds paprasīja, vai es gadījumā neesot garīgi atpalikusi 😀 Tā tiem kautrīgajiem un klusajiem iet 😀 Tagad gan kautrība ir atmesta, palikusi vien noslēgtība. Nevaru īsti piekrist, ka introvertie viegli atrod domubiedrus – man joprojām nav nevienas īstas draudzenes un kontaktēties īsti nav ar ko, ja neskaita pāris pretējā dzimuma sarunbiedrus un mīļoto cilvēku. Pārsvarā tas nekādas raizes nesagādā, bet šad un tad uznāk vēlme pēc cilvēka, ar ko parunāties tā no sirds, vai kopā aiziet uz kādu pasākumu. Nu, vismaz pašai ar sevi nav garlaicīgi, ekstravertiem tas parasti sagādā problēmas 😀

    1. Arta

      Man laikam ir paveicies, ka es esmu atradusi tādus pašus cilvēkus savā dzīvē, kas ir līdzīgi man savā ziņā un, ar kuriem varu parunāt, kad to tiešām vajag. To es laikam no tāda aspekta, ka, ja es tā paskatos atpakaļ, tad īsti ekstravertas draudzenes man ir bijušas mazākumā un, ja ir, tad tas kontakts nav tomēr tik tuvs, jo pilnīgi citādāka dzīves uztvere.

      Parasti bieži vien to noslēgtību jauc ar kautrīgumu un sava veida nūģiskumu, bet, jā, tā nebūt nav, jo ir, kā Tu saki, introvertajiem vienmēr ir interesanti savā nodabā esot. 🙂 Un tas ir noteikti ļoti liels pluss 😀

      1. Annija

        Interesanti! Man vislabākā komunikācija parasti izveidojas ar ekstravertiem cilvēkiem, man viņi patīk 🙂 Šķiet, ka pielīp viņu enerģija. Bet tikai komunikācijā viens pret vienu.

  5. Evija

    Ak, cik precizi… es vel sev biju izvelejusies isto profesiju, kura principa ir saistita ar runashanu auditorijas prieksha, atbildeshanu uz zvaniem utt… tagad, kad esmu kluvusi vecaka, esmu nonakusi pie secinajuma, ka vairs neveletos stradat joma, kur jakomunice ar kadu, bet tad laikam jabrauc kaut kur uz dzungljiem, kur cilveku nav:) un ne jau tapec, ka man riebtos cilveki, nee – tas pats moments.. es nogurstu, man sev “jaaparkapj paari”, lai butu atverta un komunikabla..
    Es nedeelam varetu tupet majas un nekur neiet…. man vienmer ir ko darit un taapec ne ar vienu nav jarunaa:):):)

    1. Arta

      Man līdzīgi pieredze, piemēram, es zinu, ka varu būt pārdevēja un varu to darīt labi, bet, tajā pašā laikā man ir ļoooti sevi jālauž un tas nenāk dabiski man.

      Es augstskolā mācījos sabiedriskās attiecības, kas ir ekstraverto cilvēku lauciņš vairāk, bet, ja es tā paskatos, es to galīgi nenožēloju, lai gan nestrādāju šajā jomā, jo tur iemācījos prezentēt, organizēt kaut ko. Es ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc tomēr es nemēģinu strādāt un darboties šajā jomā, bet atbilde ir pavisam vienkārša – man būtu sevi pārāk jālauž un beigās es ļoti mocītos iekšēji. Man arī vislabākā atpūta ir mājās, kad nekur nav jāiet un tā. Citi varbūt domā, ka tas ir slinkums vai kas tāds, bet nē, tā ir atpūta, jo vienmēr jau var atrast, ko padarīt. Un ir labi. 🙂

  6. Annija

    Gandrīz kā par mani 🙂 Žurnālistikas studijas ar daudziem praktiskajiem darbiem, kuri piespieda kontaktēties un networkot ar svešiem cilvēkiem, kā arī publiski uzstāties, palīdzēja izveidot tādu kā ekstraverta cilvēka masku – vajadzības gadījumā varu pielietot. Bet “bateriju” izlādē ļoti ātri 🙂

  7. Linda

    Man ir tāpat par pasākumiem – kad atnāk ielūgums, esmu tik ļoti excited, bet kad jādodas, gribu ielīst gultā un ska’tities seriālu 😀 Ļoti labi teikts pēdējā rindkopā – piekrītu visam !

  8. Zanda

    Superīgs raksts!
    Ļoti daudzi aspekti sakrīt ar mani.
    Taču tā ir grūti dzīvot. Trūkst pašpārliecības situācijās, kad tev jāpiespiež sevi izlīst no komforta zonas vai “jāspēlē”. Jeb jākļūst ekstravertam.
    Mana mamma ir holeriķe. Nevarēju ciest kkādus strīdus. Vienmēr lika justies slikti par to, kāds tu esi vai neesi.
    Un nu tas ir ieēdies zemapziņā – kkādās situācijās, kuras tiek pārprastas vai neatstāja vēlamo iespaidu, liek justies slikti par sevi un kas tu gribētu būt, taču neesi.
    Vai nesaskaries ar tādām situācijām, kad jautā, kāpēc esi dusmīga, sabēdājusies, vai kas noticis? Un viss ir tikai tāpēc, ka esi kluss vai nosvērts. Bieži šie jautājumi pārsteidz un samulsina. 😀 kāpēc cilvēki nevar saprast, ja cilvēks ir mierīgs, nesprēgā, nemet ārā jokus un nelēkā, tas ir normāls, cilvēcisks stāvoklis un nenozīmē, ka ir noticis kkas slikts! 😀

    1. Arta

      Ui, ļoti bieži saskaros ar tāda veida situācijām. Visbiežāk es parasti daru kaut ko savā nodabā vai domāju un man pēķšņi no zila gaisa jautā, kāpēc es bēdājos vai esmu neapmierināta. Un tad man ir tāds mazs šoks,jo es esmu pavisam normāla un ļoti tālu no dusmīgas vai neapmierinātas.

      Vēl man kaut kad pateica, ka es kaut kādā konkrētā situācijā nesapratu jokus vai ko tamlīdzīgu, bet es ļoti labi sapratu, vienkārši neuzskatīju par vajadzīgu tajā visā iesaistīties. Nu jā, un līdz ko Tu neesi kā visi citi, tā Tu esi bezmaz vai sliktāks. Un es piekrītu par to, ka ļoti dziļi iesēžas tā sajūta, ka neesi gana labs, jo vienkārši esi tāds, kāds esi. Citiem to ir grūti pieņemt.

  9. Sabīne

    Lielisks raksts, dažos punktos saskatīju arī sevi, sevišķi ar tām durvīm 🙂
    Arī par sevi runājot, joprojām neesmu sapratusi vai esmu introverta vai ekstroverta, bērnībā biju skaļš bērns, kas ar visiem runāja, bet ar gadiem tas viss ir ļoti mazinājies, noteikti arī sabiedrības ietekmē, jo ja introvertiem bērniem prasa, vai viņi vispār runā, tad aktīvajiem prasa vai nevajag dzert tabletes (patiess stāsts). Bet tā jau laikam ir, ka augot un paplašinot zināšanas pasaule cilvēku it kā nospiež..
    labi, gribu pabeigt uz pozitīvas nots – neatkarīgi no personības tipa, kaķēni patīk visiem haha 🙂

    1. Arta

      Ir jau cilvēki, kurus nemaz nevar iedalīt ekstravertajos vai introvertajos – dažiem ir kaut kas no abiem. Es tādus pazīstu un tie ir visnotaļ interesanti cilvēki. Varbūt Tu esi viens no tādiem. 🙂 Un jā, kaķēni tiešām patīk visiem 😀

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *