Pļāpu stūris: “Man ir bail…”

Pļāpu stūris: “Man ir bail…”

“Man ir bail” ir frāze, ko mēs ikdienā diezgan daudz dzirdam un lietojam. Šī ir viena no tēmām, par kurām es itin bieži domāju, jo atzīšos, ka baiļu sajūta man nomoka itin bieži.

Ir vairāku veidu bailes – vienas es kategorizēšu kā ikdienišķās bailes – bailes no zirnekļiem, augstuma, melniem kaķiem utt.

Šīs ir bailes, kuras es apzinos un no tām nekaunos. Piemēram, man ir ļoti bail no suņiem. Šīs bailes man izveidojās bērnībā, kad kaimiņu suns man uzbruka vairākas reizes dažādās situācijās un kopš tā laika, ieraugot jebkādu suni, mana sirds sāk sisties straujāk, rokas nosvīst un man gribās mukt prom. Un tās ir bailes, kuras es pieņemu kā faktu, ka tā tas ir un īpaši daudz par to neiespringstu.

Un tad ir vēl viens baiļu  veids, kas ir daudz dziļāks un pieļauju, ka nav tāda cilvēka, kas kaut reizi mūžā nebūtu cietis no tām. Proti, tās ir bailes no jaunā un nezināmā. Ar šīm bailēm es mokos visu laiku. Pēdējos divus gadus es sevi ļoti izaicinu dažādās jomās, bet līdz ar to arī aug baiļu apjoms, kas ir manā dzīvē. Man ir bail, par to, vai man sanāks, vai es būšu pietiekami laba, gudra, spējīga un izdarīga. Parasti gan tas, kas mani visvairāk biedē, izrādās tieši tas, kas beigās sniedz vislielāko gandarījumu.

Bet apziņa un iepriekšēja pieredze par to nepalīdz. Ja ir bail, tad ir bail. Jā, es eju un daru, cenšoties neko neizrādīt, bet tas ir tik sasodīti grūti. Tāpēc laika gaitā es esmu izveidojusi “nīgruļa pieeju” – proti, es mēģinu izdomāt, kas var būt ļaunākais, kas varētu notikt konkrētajā situācijā un ziniet, parasti tas lielākais ļaunums nemaz neliekas tik traks, jo, ja nu kas, tad es būšu tam sagatavojusies jau iepriekš.  Jo es neesmu no cilvēkiem, kam palīdz tādi teikumi kā: “Viss būs labi!” un “Tu to vari!”, jo man uzreiz ieslēdzas liela pretreakcija un gribās čīkstēt, ka es nevaru absolūti neko.

Jā, tas izklausās ļoti skeptiski un drūmi, bet tas mazina baiļu sajūtu.

Otra lieta, kas man palīdz ir… būt nedaudz muļķīgai. Ja man ir jāsāk darīt kaut kas jauns, ko es nezinu vai neprotu, tad es varu uzdot 10 varbūt ne pārāk gudrus, bet man svarīgus jautājumus, lai kārtīgi saprastu, par ko ir runa. Agrāk es baidījos to darīt – es sēdēju un drebošu sirdi klausījos, neko nejautājot un tā visa rezultātā nejutos droša par to, ko daru un mans baiļu līmenis tikai auga… Jā, es varbūt izskatījos, ka saprotu, ko es daru, bet tas prasīja tik daudz no manis, ka sapratu, ka tas nav tā vērts.

Es cenšos uz visu skatīties caur “chill mood” prizmu, neiespringstot par to, ka izskatītos muļķīgi, varbūt pastulbi, bet tajā pašā laikā, nebojājot sev pašai nervus.

Uzvert lietas viegli ir liela “dzīves māksla” – es vēl speru pirmos mazuļu soļus šajā virzienā, bet, apzinoties savas bailes, pieņemot tās un cenšoties atrast veidus, kā tās mazināt, es ceru, ka reiz sasniegšu savu mērķi: dzīvot viegli. 🙂

Šis noteikti nav viens no maniem pārdomātākajiem un konstruktīvākajiem rakstie, bet ņemiet par labu. Priecāšos, ja jūs padalīsieties savās pārdomās par šo tēmu. 🙂

Arta

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *