Arta iepazīst Norvēģiju: elektriskās mašīnas un sabojāta nedēļas nogale

Arta iepazīst Norvēģiju: elektriskās mašīnas un sabojāta nedēļas nogale

Sveiciens!

Ar mašīnām esmu uz lielu “Jūs”. Lai gan man ir vadītāja tiesības, es nebraucu ar mašīnu un principā par tām arī neinteresējos. Neorientējos arī mašīnu markās un mana vērtēšanas skala ir: “Smuka mašīna” un “nesmuka mašīna”.

Līdz ar to ar mašīnām, kuras nepatērē degvielu, bet gan tiek uzlādētas ar elektrību man līdz šim vispār nav bijusi nekāda saskarsme. Un, protams, Latvijā tādas nav izplatītas, līdz ar to tas ir pavisam neaktuāli.

Cits stāsts ir par Oslo – tās te ir visur. Un, protams, kāpēc lai nebūtu – uzlādēt tās daudzās vietās var bez maksas, tās ir dabai draudzīgākas un pilsētvidē arī visai ērtas.

Kājāmgājējiem gan ir nedaudz vairāk jāuzmanās, jo tās brauc ļoti klusu un ir brīži, kad pēdējā brīdī pamani, ka mašīna tev brauc virsū. Bet tajā pašā laikā vadīšanas kultūra šeit ir ļoti atšķirīga no Rīgas. Vienu vakaru biju vienatnē izgājusi pastaigāties un tas tiešām bija pārsteidzoši, ka mašīnas vienmēr palaiž ne tikai uz gājēju pārejām, bet arī vietās, kur tām ir priekšroka. Nekad vēl nebiju saskārusies ar tādu pieklājību no autovadītāju puses.

Bet, atgriežoties pie stāsta par emašīnām (“ebil” norvēģiski). Jau vasarā ar kolēģiem bijām izdomājuši, ka novembra sākumā, kamēr nav sākušies lielie aukstumi, vajadzētu izbraukt ārpus Oslo, tāpēc noīrējām mājiņu 200 kilometru attālumā no Oslo. Pēc tam arī sākām pētīt transporta iespējas un, uzzinot, ka no mūsu darba vietas ir iespējams izīrēt emašīnu par ļoti labu cenu, izpētot uzlādes iespējas pa ceļam, nolēmām, ka brauksim tieši ar emašīnu.

Piektdienas pēcpusdienā devāmies pakaļ savai emašīnai – pamanījām, ka tā nav pilnībā uzlādēta, bet pilnībā pārliecināti, ka pa ceļam izmantosim ātrās lādēšanas staciju, sēdāmies tik iešā un braucām. Mašīna rādīja, ka uzlāde pietiek kādiem astoņdesmit kilometriem, kas, uzsākot ceļu, ļoti ātri ruka.

Jāpiemin vēl fakts, ka ne visas mašīnas var uzlādēt pie visām stacijām, jo ir atšķirīgi lādētāju tipi.

Nobraukuši kādus 40 kilometrus, sākām meklēt uzlādes staciju. Mūsu plānā bija izmantot ātro lādēšanas staciju, kura kā izrādījās neder mūsu mašīnas tipam. Nu labi, ja neder, tad neder. Piekoriģējām plānu un aizbraucām līdz stacijai, no kuras netālu ir veikals ar domu, ka kamēr lādēsies mašīna, tikmēr aiziesim uz veikalu nopirkt pārtiku. Un te sākās “jautrākais” – izrādās, ka norēķināties var tikai, izmantojot aplikāciju, sms vai arī īpašu koda fīču, kuras mums, protams, nav. Aplikācijā piereģistrējāmies, bet tā nofrīzoja un vairs nevienā brīdī nevienam no mums nefunkcionēja un sms arī nevar aizsūtīt, jo mums nav norvēģu numura.

Kādas 40 minūtes nomocījāmies un nolēmām braukt tālāk uz bezmaksas staciju. Aizbraucām, uzlikām mašīnu lādēties, lai gan sapratām, ka nekas labs tur nebūs, jo parastajās uzlādes stacijās, lādēšanas laiks ir vairākas stundas, ja pat ne visa nakts. Aizgājām uz veikalu un, atnākot atpakaļ, māšīna bija tieši par 3 km “pilnāka”.

Tā kā kopējais attālums, ko šajā brīdī varējām nobraukt bija 40 km, tad, nu, jau uzlāde bija gandrīz vai izdzīvošanas jautājums. Izmēģinājām vēl vairākas stacijas un visur tas pats – mēs nekādīgi nevaram samaksāt par pakalpojumu, lai uzlādētos.

Piestājām stacijā, kas atradās benzīntanka teritorijā un es sapratu, ka nav variantu un ir jāzvana “helpdeskam” un jājautā, kā mēs varam uzlādēties un samaksāt. Pēc garām pārrunām norvēģiski (es biju ieslēgusi izdzīvošanas “mode” un pat nepaspēju nobīties no tā, ka man ar kādu būs jārunā pa telefonu norvēģiski un nesapratīšu, ko man teiks. Man noveicās un cilvēkiem otrā galā nevienam nebija dialekta :D), kurās skaidroju, kāda ir mūsu problēma, viņi mums pieslēdza mašīnu lādēties. Jautājums, protams, bija, cik ilgi tā mašīna lādēsies, jo mēs jau bijām pavadījuši kādas 3, 5 stundas ceļā, nekur tālu netiekot. Zvanīju Ivaram, kurš izrēķināja, ka optimistiskākā versija ir 2 stundas. Protams, ārā bija auksti, kas situāciju nekādā veidā nepadarīja labāku. Devāmies uz benzīntanku pēc kaut kā silta dzerama, sazvanījām citu kolēģi, kuram ir bijusi pieredze ar šāda veida mašīnām, kurš teica, ka tieši tā arī ir izmantojis mašīnu, katru reizi zvanot “helpdeskam” un lūdzot ieslēgt staciju. Nosēdējām vēl kādu stundu vai vairāk benzīntankā (bija jau aptuveni deviņi vakarā) un sapratām, ka mums ir tikai divi varianti – turpināt ceļu šādā pat veidā, čakarējoties ik pēc kādiem 60 km vai arī braukt atpakaļ uz Oslo. Pirmajā variantā mēs visdrīzāk būtu ļoti dziļā naktī galamērķī un nākamajā dienā arī turpinātu šādā pašā stilā vai arī aizmirst par šo visu un izdoto naudu un braukt uz Oslo. Izvēlējāmies Oslo.

Pēdējais piliens bija, kad sapratām, ka vēl ir jāzvana “helpdeskam”, lai viņi atslēdz mašīnas uzlādi, kas ilga kādas 15 minūtes, jo neesam jau vienīgie, kas zvana.

Protams, var teikt, ka mums vajadzēja kārtīgāk izpētīt visu pirms noīrējām emašīnu, bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka samaksāt par pakalpojumu varētu būt tiiik sarežģīti. Kāpēc nav iespējas norēķināties ar maksājumu karti, man nav ne jausmas.

Ja tas būtu iespējams, tad mēs būtu turpinājuši ceļu un, gan jau kaut kur pasēdētu un pagaidītu, kamēr mašīna uzlādējās, bet es sapratu, ka man nav iekšā visu laiku viņiem zvanīt un lūgt pieslēgt staciju.

Kopumā visu šo pasākumu veidoja daudzas nelaimīgas sakritības, bet katrā ziņā, tuvākajā laikā es neko negribu vairs dzirdēt par emašīnām. Pilsētā noteikti tas ir forši, bet ārpus pilsētas tomēr ir labāk palikt pie vecās labās degvielas.

Tā lūk. Bet šodien aizgājām ar kolēģi līdz Ekebergparkam, kas ir visai netālu no mūsu dzīvokļa, tāpēc dažas skatu bildes uz Oslo pilsētu tieši no šī parka.

Vai jums ir bijusi pieredze ar emašīnām?

Arta

 

 

2 Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *