Ja nav motivācijas…

Ja nav motivācijas…

Sveiciens!

To sajūtu, kad nav motivācijas laikam pazīst ikviens no mums… Negribas šodien iet uz zāli, negribas kārtot māju utt., jo to visu jau var izdarīt rīt. Tajā mistiskajā rītdienā, kas reizēm tā arī nekad nepienāk.

Es diezgan bieži cīnos ar motivācijas trūkumu. Kaut vai attiecībā uz blogu – man negribas blogošanu tā īsti pamest, bet man pietrūkst motivācijas turpināt tā, kā agrāk es te darbojos. Man melnrakstos stāv ntie raksti, kas ir iesākti, bet es tos nevaru pabeigt rakstīt.  Tas pats attiecas uz vingrošanu  – vienā brīdī man pilnīgi pazuda motivācija un, lai gan apzinājos, ka nevingrošana novedīs mani pie tik lielām muguras sāpēm, ka atkal būs jāraud katru soli sperot. Un tad, protams, ikdienas sīkumi, kurus arī nespēju izdarīt, jo pietrūkst vēlmes.

Gadu laikā esmu sapratusi, ka mani motivēt var divos veidos – vai nu man ir jābūt ar sirdi un dvēseli kaut kādā procesā, lai es to tiešām darītu ar lielu entuziasmu vai arī man ir vajadzīgs brutāls spiediens no ārpuses. Un, ja tas ir otrais variants, tad man ir skaidri jāapzinās, kāpēc es to daru un gluži egoistiski, kas man par to beigās būs.

Piemēram, augstskolas laikā 4. kursa sākumā man bija pilnībā zudusi motivācija un vienīgais, kas mani dzina uz priekšu, bija apziņa, ka esmu ieguldījusi ļoti daudz laika un naudas, lai tiktu tik tālu un visdumjākais, ko es varētu izdarīt, būtu pamest mācības. Un, apzinoties to, cīnījos uz priekšu.

Tad nu es esmu savākusi mazas atziņas, kā es cīnos ar motivācijas trūkumu:

1. Es izdomāju mazas balviņas, kas man par to būs, ja izdarīšu to vai šito. Piemēram, ja, man galīgi negribas kārtot māju, tad nolemju, ka pēc tam sevi atalgošu ar Netflix vakaru.

2. Izstāstu kādam to, ko gribu darīt, bet nevaru īsti saņemties. Vai vēl trakāk – apsolu, ka to izdarīšu. Un tad es zinu, ka nav vairs kur sprukt un ir jādara.

3. Mēģinu atrast labo. Piemēram, man šobrīd ir jāgatavojas ikgadējam norvēģu valodas eksāmenam darbā, bet motivācija to darīt man ir nekāda. Tad nu šobrīd strādāju ar sevi un cenšos pāriecināt sevi, ka es tikai būšu ieguvēja, jo mans valodas līmenis tikai augs ( vai vismaz nekritīsies) un es jutīšos labāk, ja es pie tā piestrādāšu.

4. Veselīga konkurence. Izdarīt kaut ko labāk nekā otrs – mans šķiet, ka gandrīz ikviens klusībā ( vai arī ne tikai klusībā) to vēlas. Man gluži nestrādā konkurēšana ar citiem, bet es lieliski māku konkurēt pati ar sevi. 😀 Ja vakar uz skrejceliņa noskrēju 4 km, tad šodien mēģināšu 4,5 km. Un tas tiešām motivē, bet tam ir jābūt labam sacensību garam nevis tādam, kas kādam kaitē.

5. Paņemt pauzi. Reizēm nevajag sevi spiest darīt to, ko negribas. Vajag atslēgties, aizmirst un vienkārši atpūsties. Ja uzliekam sev virsū pārāk daudz, tad beigās negribēsies vairs itin neko. Un šis reizēm ļoti palīdz, jo rezultātā ir divreiz vairāk iedvesmas un enerģijas kaut ko darīt, kas beigās atmaksājas ar uzviju.

6. Nedarīt. Agrāk es sevi daudz vairāk šaustīju par lietām, kuras it kā uzsāku darīt, bet tā arī nekad līdz galam neizdarīju. Tagad es to visu uztveru daudz mierīgāk, jo ne vienmēr mums vajag to, ko esam savā prātā izdomājuši. Un varbūt skan skarbi, bet lielajā bildē visi mūsu ikdienas uztraukumi, notikumi tik maz ko maina. Es neesmu sliktāks cilvēks tāpēc, ka šodien neizmazgāju grīdu vai neuztaisīju vakariņas (nejaukt gan motivācijas trūkumu ar slinkumu :D). Ja tas tevi nedara laimīgu, tad nedari, jo lai cilvēks tiešām būtu motivēts, tad tas ir jagrib ar visu sirdi un dvēseli. Tad nebūs nekādas čīkstēšanas, sevis žēlošanas, bet ar motivāciju būs viss kārtībā.

 

Nu, kaut kā tā man šovakar – spontānais raksts vēlā vakara stundā. Nezinu, vai kādam šis noderēs, palīdzēs, bet gribējas izlikt te domas. 🙂

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *